| Šis būs stāsts par Sētnieci Lūciju Dubrovsku, jā, jā ar lielo burtu, jo viņa šajā amatā ir nostrādājusi vairāk kā 25 gadus, vairākkārt saņēmusi ordeņus un goda rakstus kā labākā sētniece. Viņu pazīst un ar padomiem griežas viss mūsu rajons, jo viņa nekad neatteiks palīdzēt nevienam garāmgājējam. Viņa savu darbu veic ne tikai ātri, akurāti un laicīgi bet arī ar lielu prieku. Par to pārliecinājos, kad viņai teicu, ka šogad tik liels sniegs, kā nekad un viņa atbildēja, ka viņai ļoti patīk tīrīt sniegu un tas nekas, ka nākošā dienā bija jāsmērē "Fastumgels", jo sāpēja mugura. Vēl esmu dzirdējusi, ka Lūcijai no rīta iztīrīt ielu ir kā rīta rosme. Smagi ir ne tikai ziemā, kad jāšķūrē sniegs, bet arī rudenī, kad ir lielais lapu kalns un jāstiepj pilni maisi ar lapām un jāsviež konteinerā. Vissāpīgākais likās, kad sievietēm sētniecēm lika piedalīties "pagruzkās". Tur sievietes stiepa visu nevajadzīgo no pagrabiem, sakrauto no dzīvokļiem un krāva mašīnā. Pēc šiem fiziskiem darbiem nācās taisīt abām rokām plaukstās operāciju, lai varētu turpināt savu darbu. Domāju, ka ne kura katra jauniete spētu paveikt tik smagu, fizisku darbu. Darbs, kad jāceļas agri no rīta, lai satīrītu ielu, pirms mājas iedzīvotāji dodas uz darbu, darbs brīvdienās, ja uz ielas sniegs, darbs lietus laikā un galu galā darb par ļoti zemu samaksu. Lūcijai šis darbs bija jāpieņem bērna veselības problēmu dēļ un tā arī palika šai nozarē līdz vecumdienām. Vēl pateicoties tam, ka Lūcija visu savu dzīvi strādājusi par sētnieci, viņai ir lielisks augums, slaida, aša, optimistis un stipra sieviete, no kuras var daudz ko mācīties. Viņa ir ne tikai profesionāla sētniece, bet arī vismīlošākā vecmamma 2mazbērneim, ļoti garšīgu ēdienu gatavotāja, laba dārzkope, siltu ziemas zeķu adītāja. Viņu ciena ne tikai vīrs, meita un mazbērni, bet arī viss mūsu rajons :)
Iesūtīja: Inese Gaigala |
